Vēlu nācis valstiskums. Vai tiešām utopija?

Ne vien dziesmā, bet arī dzīvē gadi skrien kā stirnas. Jau pēc dažiem gadiem Neatkarības bērni pirmoreiz drīkstēs piedalīties pašvaldību un Saeimas vēlēšanās. Vai tie būs citi krievi? Katrā ziņā tie būs brīvi pilsoņi ar jaunām problēmām, bet tie nebūs vecās sistēmas cilvēki.

Krievu kultūras biedrības priekšsēdētājs, kultūrvēsturnieks un tulkotājs Jurijs Abizovs Latvijā dzīvo tieši 60 gadu. Speciāli Republikai viņš sagatavojis publikāciju par pirmskara laikrakstu Segodņa, ko 1929. gadā Kārlis Ulmanis nosauca par "Latvijas eksportpreci". Jurijs Abizovs savukārt to raksturo kā "Eiropas stila avīzi". Runājot par krieviem Latvijā, mēs ikdienā skaram tikai padomju laika primitivizēto multinacionālo pastāvēšanu. Jurijs Abizovs, cieši palikdams pie saviem uzskatiem, sarunā ar Jāni Peteru un Gundegu Bičevsku runā par krieviem Latvijas Republikā starp diviem pasaules kariem.

— Abizova kungs, lai sāktu sarunu par latviešu un krievu saskarsmi kultūras veidošanā toreiz, Latvijas jaunajā valstī, es gribu pieminēt latviešu profesionālā baleta rašanos. Mēs zinām, ka jau divdesmito gadu sākumā Nacionālajā operā dzima doma par patstāvīgām baleta izrādēm un trupas dibināšanu. Latviešu baletdejotāju apmācīšanai toreiz tika aicināts Pēterpils baleta režisors Nikolajs Sergejevs. Jaunu impulsu mūsu trupa guva, kad par baletmeistari un primabalerīnu Rīgā sāka strādāt Pēterpils baleta soliste Aleksandra Fjodorova un vēlāk pievienojās Marijas teātra soliste Helēna Tangijeva-Birzniece. Var teikt, ka latviešu profesionālā baleta pirmsākumi atrodami krievu baleta skolā, pirms vēl to augstam lidojumam pieteica latviešu baletmeistars Osvalds Lēmanis?

— Nevar tā atbildēt, ka būtu kaut kas sācies ar baletu vai kaut ko citu... Tagadējā krievu problēma paliek karājamies gaisā, ja neņem vērā vēl senāku gadu politiskās norises, savstarpējās nacionālās attiecības, tās bija ļoti dzīvs organisms.

— Es tīšām sāku ar baletu, jo tas ir tāds nepārprotami pozitīvs piemērs, tāpat kā zinātne... Bet gribas apjaust jūsu skaidrojumā situāciju pēc 1917. gada revolūcijas vai kontrrevolūcijas, kā nu kurš to sauc... Vai krievu faktors Latvijas teritorijā toreiz aktualizējās kaut kā īpaši?

— Viss veidojās no divām krievu kopienām Latvijā – no tās, kas te jau pastāvēja, kad Latvijas tagadējā teritorija vēl bija Krievijas lielvalsts sastāvdaļa, un tās, kas revolūcijas ietekmē ienāca no Krievijas. Krievu emigrācija izplatījās īpatnēji. Tā citās valstīs tika pienesta no visiem krievu korpusiem. Balkānos izveidojās aristokrātiska armijas ģenerālštāba emigrācija, Čehoslovākijā — akadēmiskā krievu pasaule, profesūra, Parīzē — literatūra, dzeja; Rīgā un Tallinā, vispār Baltijas reģionā, kur bija demokrātisks klimats, darbojās jurisprudences pārstāvji. Viņi strādāja pie civilkodeksa, civiltiesībām, juridiskās literatūras... Tātad — krievu emigrācija šeit krievisku vidi neradīja pilnīgi no jauna.

— Jā, bet kāds vilnis taču esošo krievu kopienu Latvijas teritorijā spēcināja. Pēc revolūcijas Krievijā bija liels tā sauktais pirmais emigrācijas vilnis. Ja Parīzē taksometra šoferim pirmajos gados esot bijuši rokās balti cimdi un mutē izsmalcināta franču valoda, tad tas esot bijis emigrējis krievu aristokrāts.

— Atšķirībā no krievu emigrācijas Parīzē, Berlīnē, Prāgā puse krievu nemaz ne no kurienes uz Latviju neatbrauca, jo viņi jau te dzīvoja kopš senseniem laikiem. Vienkārši jaunā valsts robeža tos atšķīra no Vitebskas un Pleskavas guberņām, un viņi kļuva it kā emigranti, bet piederēja pie cita sociālā sastāva — viņi bija zemes apsaimniekotāji, zemnieki. Svarīgi zināt, ka tie, kas toreiz darbojās Rīgā, piederēja pie inteliģences tās augstākajā izpratnē. Tūlīt pēc Belgradas un Prāgas nākamie baltemigrantu centri bija Tallina un Rīga. Taču tas bija diezgan nejauši, cilvēki neizvēlējās valstis, uz kurieni doties. Liela loma bija jauktajām laulībām. Daudzi bija precējušies ar latvietēm — avīze Segodņa jau rakstīja, ka latviešu sievas bija krievu caralaika oficieriem un latviešu oficieriem, kas pārnāca no cara armijas uz Latvijas armiju, bija krievu sievas.

— Kāda emigrante, kas padomju laikā bija ieradusies kā tūriste, stāstīja, ka Toronto esot tāds klubiņš, kur pulcējoties vecas, aristokrātiskas dāmas, malkojot kafiju no Rīgas Kuzņecova porcelāna un krievu valodā lamājot boļševikus... Tās jau bija tās mūsu latviešu oficieru sievas, nokļuvušas trimdā...

— Acīmredzot tā tas bija.

— Tātad inteliģence kopš Krievijas impērijas laikiem, vienalga, kur tā arī dzīvotu, turpinājās, tikai darbojās jaunu valstu robežās?

— Jā, inteliģences izveidošanās Latvijā no jauna nenotika, varētu teikt, ka tas bija krievu un latviešu kultūras turpinājums, daudzi latvieši bija beiguši krievu akadēmiskās izglītības iestādes, viņi jau bija pārī ar krievu intelektuāļiem.

— Tas nozīmē, ka krievu impērijas pieredze kultūras aspektā turpināja dzīvot Latvijā. Piemēram, mākslā — Vilhelmu Purvīti mēs saucam par latviešu gleznotāju, un tas viņš arī ir, bet piederīgs pie krievu skolas. Pēterburgā Krievu mākslas muzejā nevienam nav žēl, ka viņš pēc tautības ir latvietis, bet tur viņš tiek pieteikts kā V. Purvit — izcils krievu mākslinieks. Valstiskās robežas var mainīties, bet ar mākslinieku tik vienkārši nav — no kuras skolas viņš nāk, pie tās arī pieder. Pikaso ir spānis, bet kurš tad neteiks, ka viņš ir franču mākslinieks.

— Patiess mākslinieks turas pie savas skolas, sava pasaules redzējuma.

— Nu ja, Krievijā kā jau unitārā valstī dažādu tautību inteliģence nedarbojās savās etniskajās teritorijās vien, turklāt etniskās teritorijas toreiz nesakrita ar impērijā noteiktajām administratīvajām robežām.
Jaunā Latvijas Universitāte, kas tika dibināta 1919. gadā, gluži kā magnēts sauca uz Rīgu tos latviešu tautības akadēmiskos spēkus, kas līdz tam jau bija devuši savu pienesumu impērijas zinātnei. Pietiek pieminēt profesoru Endzelīnu, kas atgriezās Rīgā no Harkovas Universitātes, profesoru Zariņu no Pēterburgas Augstākās medicīnas akadēmijas, Gruzijas Sanitārā institūta direktoru Kupci, Maizīti no Voroņežas Universitātes, Stradiņu, Sniķeri un Alksni no Kara medicīnas akadēmijas, Šmitu no Vladivostokas Austrumu institūta, Balodi no Maskavas Universitātes, nākamo LU rektoru Tenteli, vēlāk visiem pazīstamo Spekki, Dāli, Straubergu no Maskavas... Visus nenosaukt. Savukārt Latvijas Universitātē strādāja krievu profesori, izcila autoritāte profesors Sinaiskis — divsējumu kursa Civiltiesību pamati autors, arī profesori Boriss Vippers un Roberts Vippers, Grigorjevs, Bukovskis, Kļimenko, Popovs, daudzi citi. Vairāki no viņiem sarakstīja mācību grāmatas krievu valodā, kas tika tulkotas latviski. Sākumā viņiem tika atļauts lasīt lekcijas krievu valodā, vēlāk viņi iemācījās latviski un lasīja lekcijas latviešu valodā. Vai var teikt, ka viņi un citi jaunajā Latvijā turpināja būt "pārī ar krievu intelektuāļiem", kā jūs nupat sacījāt?

— Jā, tas turpinājās kādu laiku, bet, saprotiet, ir arī nianse — latviešu sabiedrība bija ieinteresēta valstiskuma nostiprināšanā, tātad personības loma netika ņemta vērā. Attieksme pret krieviem kļuva ļoti vēsa, sevišķi trīsdesmitajos gados — mums nav vaļas, mēs valsti būvējam.

— Avīzē Segodņa sakarā ar Universitātes 10 gadu jubileju 1929. gada 28. septembra numurā LU rektors profesors Augusts Tentelis, kurš bija Rīgā pārradies no Maskavas, rakstīja: "Kas attiecas uz Latvijas Universitātes pagātni, pareizi sakot — uz tās zinātniskajiem darbiniekiem, jāteic, ka viņi pagātnē saistīti ar krievu zinātni un krievu zinātniekiem. Par krievu zinātni un krievu zinātniekiem man ir vislabākās atmiņas. Krievu zinātniskā doma ir auglīgi iedarbojusies uz citu tautību zinātnisko domu, tanī skaitā uz latviešu. Pašreiz šī iedarbība ir stipri piebremzēta, bet es esmu pārliecināts, ka ne uz ilgu laiku un ka ar laiku atdzims dzīvā savstarpējā mijiedarbība starp krievu un latviešu zinātni." Vai jūs uzskatāt, ka minoritātes Latvijā, tostarp akadēmiskā inteliģence, bija nokļuvušas zem kāda spiediena?

— Drīzāk bija sajūta — netraucējiet! Valsts bija nākusi vēlu. Nostiprinājās utopiska apziņa, pastāvēšanas ideāls bija iegūt savu valsti, savu pārvaldi. Visu savu — lai pietiktu uz ilgiem laikiem. Bet tas jau kā visu veidu utopijas, arī komunisms, nekustas un neattīstās.

— Kā jūs nosauktu šo utopiju?

— Nacionālisms. Utopija par savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Un saimnieks!

— Saimnieks sākās 1934. gadā.

— Jau agrāk tas bija izteikti jūtams. Turklāt ar izredzētās tautas apziņu. Bet utopija, kā likums, noliedz personības aspektu. Ir tauta, masa, valsts — tas viss pirmām kārtām. Tādas globālas kategorijas visu laiku valdīja. Bet vēsturiskā domāšana paredz kustību, attīstību. Tautai bija utopiska domāšana. It kā tādai izredzētai ar savu misiju, uzdevumu.

— Mēs taču tik ļoti slavējam tā laika nacionālo pašapziņu. Jums šķiet, ka tas nav pelnīti?

— Domāju, ka ne. Allaž esmu bijis personības pusē. Bet šī utopiskā nostāja gremdēja personību.

— Mums radās savas lielās personības — Kārlis Skalbe...

— Pat Staļina laikā radās izcili romāni un poēmas...

— Latvijas laiks un Staļina laiks jau nav salīdzināmi.

— Es jau nesalīdzinu, tikai saku, ka vienā un tajā pašā laikā ir atsevišķas lielas personības, te — Skalbe, tur — Bulgakovs, Ahmatova.

— Vai pirmskara Latvijā bija izteikts krievu buržuā slānis?

— Drīzāk tie bija ebreji.

— Kā psiholoģiski sadzīvoja tie krievi, kas šeit jau bija līdz Otrajam pasaules karam, ar tiem, kas ieradās Latvijā pēc kara? Vai bija kādi saspīlējumi?

— Daži saspīlējumi bija. Izcēlās pēckara iebraucēju uzvedības maniere, domāšana. Latvija bija piedzīvojusi atvērtu sabiedrību, bet atbraucēji ieradās no slēgtas. Vietējie krievi nesaprata, no kurienes iebraucējiem tāda nekaunība, kareivīgums.

— Kāds liktenis jūs atveda uz Latviju?

— Es te ierados 1946. gadā. Kara laikā mūsu ģimene bija izpostīta. Tēvu Padomju Savienībā arestēja 1938. gadā, mēs, trīs brāļi, bijām spiesti karot. Vecākais brālis tika ievainots pirmais, mani ievainoja 1942. gadā, bet jaunākais aizgāja līdz Leipcigai. Māte palika viena. Māju mums nebija — kur kurais pasaulē aizklīdis. Beigās vecākajam brālim piešķīra dzīvokli Rīgā. Mēs domājām, kur ir mūsu mājas, viņš teica — brauciet pie manis. Pec diviem gadiem tēvam beidzās termiņš, viņu izlaida no cietuma. Jā, dzīvs un vēl paguva padzīvot šeit. Es savukārt 1949. gadā beidzu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti. Tūlīt mani aizsūtīja strādāt uz Pedagoģisko institūtu. Tā es pamazām iedzīvojos latviešu sabiedrībā.

Jurijs Abizovs (1921) ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs kopš 1962. gada. Tulko daiļliteratūru no latviešu, angļu un poļu valodas krievu valodā. Atdzejojis Raiņa Pūt, vējiņi!, tulkojis Blaumaņa lugas Skroderdienas Silmačos un Ļaunais gars, Upīša Laikmeta griežos, Indrānes Lazdu laipu, Ezeriņa, Lāma, Līva un citu latviešu rakstnieku sacerējumus.